“Saule, mēness, saulriets, jūra un pludmales siltās smiltis. Banāli? Jā, jo tā bildina savu mīļoto sievieti lielākā daļa vīriešu. Viss nezināmais šķiet kā orientēšanās sacensības, kad Tev iedot karti un Tu maldies pa pilsētas ielām kā kurmis pa tumsu, bet vēl joprojām nesaproti, ko darīt, ko mainīt. Mirklis, kad saproti, ka ar mīļoto cilvēku jau kopā esi astoņus gadus, bet Jūsu straume nevirzās un tilts pāri upei netiek celts. Šķiet, ka visas zivis no upes aizpeldējušas un nav vairs kur aizsniegties, makšķeres kāts šķiet par īsu, slieka uz āķa vairs neturas un iebarot ar putraimiem arī nav jēgas! Tu gaidi brīdi, kas mainīs dzīvi, jo kļūsi piederīga otram vēl tuvāk kā jebkad. Tu raugies kalendārā un domā, kura diena būs Tava īpašā, kuru varēsi apvilkt kā kārtējo svētku dienu, atzīmēt sev kārtējo atskaites punktu, nu jau par jauno pērļu emociju virtenes sākumu.
Vai esat kādreiz redzējuši, cik vērīgi kritiķi aplūko mākslu, – kā detektīvi, ieskatoties visos kaktos, lai tikai nepalaistu garām svarīgas detaļas? Protams, plānošana ir svarīga, bet biežāk labākās idejas rodas spontāni un nav nepieciešams visu salikt pa plauktiņiem, jo, pienākot īpašajam brīdim, mēs tikai centīsimies atcerēties secību, rokas būs pa gaisu, kājas trīcēs, jo pulkstenis tikšķēs uz priekšu, bet Jūs kavējat. Aizmirstiet smalko plānošanu!
Rīkojieties spontāni!
Kā visas sievietes, es arī sapņoju, kad beidzot manam vīrietim radīsies drosme mani bildināt, cerot, ka tā nebūs saullēkta lūkošana pie jūras vai bildināšana mājās pie piparmētru tējas tases ar Rafaello konfekšu kasti un teikumu „Še, ņem kastīti, varbūt precamies?” Man rodas asociācija – neveiksmīga varžu prinča mēģinājums pārtapt par gulbi un saņemt brīnuma pūšamo stabuli, meklējot savu laimes lāpstu kā Sprīdītim.
Atliek šobrīd iedzert tējas tasi ar lielāku medus devu, ieritināties zem puķainā deķa, apķert savu spilvenu un ļauties fantāziju birumam. Eju vakarā no darba uz mājām, klausos ierasti pilsētas šalkās, kuras apvij manu ķermeni no visām pusēm. Domāju, cik jauki būtu, ja mājās sagaidītu mani jau ar desertu un vīna glāzi, kā ieritinājušies viens otram blakus izjutīsim viens otra elpu un skatīsimies romantisko komēdiju. Plāni pajūk! Es pēkšņi attopos cirka arēnā un skatos ar mīļoto cilvēku nepārspējamu šovu. Uz estrādes izlec klauni, mīļotais pēkšņi pazūd no redzesloka, bet mani izsauc uz cirka manēžas. Pa labi no manis ir foršais pērtiķēns uz riteņa, pie sāniem lieliskais gepards, kas murrājot man glaužas klāt, es mūzikas pavadījumā smaidot pildu visas komandas un trikus, kurus šim vakaram piespēlējuši cirka akrobāti. Jautri ne tikai man, bet arī skatītājiem, īpaši mirklī, kad tiek izstumta traktora riepa un man tiek paziņots „Lec!” Pēkšņi attopos un saprotu, ka draugs vēl nav manāms skatītāju rindās un apbēdināta domāju, cik žēl, ka viņš neredz mani! Aizmirsos uz brīdi, jo domāju atkal kā lai nesaplēš savas dārgās zeķubikses, bet pēkšņi sāk skanēt manas iemīļotākās grupas Aerosmith dziesma „Crazy”, noblīkšķ plaukšķene, apkārt valda jautrība un skatītāji savas acis pavērš uz griestu pusi. Es paceļu acis, redzu, žonglieris uz virves, klauna kostīma biksēs, baltā kreklā ar uzdrukātu tekstu – Crazy with you! Nešķita nekas neparasts, jo tas taču ir cirks! Gepards man joprojām murrājot blakus glaudās un ik pa laikam deva par sevi manīt, kad pēkšņi noslēpumainais žonglieris nolaidās kā bulta lejā, tinoties graciozi lejup pa virvi, tieši 30 centimetru attālumā no manis, paķēra ar veiklu rokas vēzienu pie geparda kakla piestiprināto auduma maisiņu, noņēma savu smieklīgo klauna parūku un sarkanīgi oranžo degunu, mazliet piesarcis, spīdīgām acīm, pazīstamu smaidu lūpu kaktiņos sniedza man žilbinošu ripuli, sakot svešā mēlē „You make me crazy, I wanna be with you not only today, but all my life, so be my wife!” Skatītāju ovācijas bija fantastiskas, bet es neko nejutu, biju sapņu pasaulē, bet dzirdu, ka manas lūpas smaidot čukst „I will be your crazy wife!” Uz sekundi es saprotu, ka mūsu dzīve paies kā cirks – mēs vienmēr spēsim pārvarēt jebkurus šķēršļus, pratīsim žonglēt pareizās idejas un izdresēt arī savus mazos gepardus, un ik pa brīdim pratīsim nospēlēt kāda klauna lomu, lai spētu viens otru sasmīdināt un nedomāt par miglu aiz loga, bet tikai par mūsu rokām, kuras nu jau savijušās smaida kopā. “
Autors: Santa Logina (www.santvision.com)